Darbs ar jaunatni tikai priekos…

Autore: Alma Brinkmane, Jaunatnes politikas eksperte

Pasaulē izsludinot pandēmiju un Latvijā sākot ārkārtējo stāvokli, ar ierobežojumiem, kam līdzīgus daudzi no mums nekad nav piedzīvojuši, bija skaidrs, ka daudz kas mainīsies. Kad ar situāciju jau biju apradusi arī es, sāku vairāk pievērst uzmanību un pastiprināti pētīt, kā uz valstī un pasaulē notikušo reaģē jaunatnes jomā iesaistītie. Vai esam gatavi pārmaiņām? Vai esam gatavi tam, kas sekos?

Tika aizslēgti jauniešu centri, apturētas visas plānotās aktivitātes, forumi, skolēnu brīvlaika nometnes. Ierastais un laikus plānotais darbs ar jaunatni tika nolikts uz pauzes. Vairs neviens nerunāja par brīvā laika aktivitātēm, līdzdalību, jauniešu iesaisti utt. Ierastais vairs nebija pieejams un pat vajadzīgs.

Jau pēdējos pāris gadus esmu uzskatījusi, ka mums ir jāmaina darba ar jaunatni pozicionēšana. Ar vien vairāk gribējās mudināt speciālistus iet uz ielām, strādāt ar jauniešiem krīzes situācijās, sasniegt un atbalstīt, tos kuriem tas visvairāk ir nepieciešams. Vienmēr esmu teikusi, ka ir 3 jauniešu grupas: 1. - kas ir visur aktīvi un aktīvi iesaistās arī darba ar jaunatni aktivitātēs; 2. – kurus, paņemot aiz rokas un aizvedot uz jauniešu centru vai atnākot līdzi aktīvajam draugam, var iesaistīt aktivitātēs un pasākumos un 3. -  kuri nekad neies uz jauniešu centru, bet būs ielās, pieturās, meklēs sevi un savu vietu pasaulē. Un atbalsts vajadzīgs visiem.

Arī jaunieši paši jau gadiem runā par to cik svarīgs ir psiholoģiskais atbalsts. Piemēram, Eiropas Jaunatnes stratēģijai pielikumā esošie Eiropas jauniešu veidotie mērķi, arī ļoti skaļi par šo runā. Paši jaunieši saka: “Nozīmīgs un arvien pieaugošs skaits jauniešu visā Eiropā pauž bažas par garīgās veselības problēmu, piemēram, augsta stresa līmeņa, trauksmes, depresijas un citu garīgu slimību izplatību viņu vienaudžu vidū. Jaunieši norāda uz lielo sociālo spiedienu, ar ko viņi saskaras mūsdienās, un pauž vajadzību pēc labākas jauniešu garīgās veselības aprūpes.[1] Vai mēs sadzirdam jauniešus tikai tad, kad jau ir par vēlu?

Un 2020. gads salika visu pa vietām, un atkārtoti parāda, ka darbs ar jaunatni tiek veikts ļoti šauri. Un te es nerunāju par vājajām digitālā darba ar jaunatni prasmēm, bet kopējo nemācēšanu ieraudzīt aktuālās jauniešu problēmas. Bieži rodas sajūta, ka esam pārāk aizņemti, lai pierādītu savu vietu plašo pašvaldību un valsts prioritāšu sarakstā, mēģinot izdomāt ar vien jaunus trikus kā iepatikties, ka aizmirstam, kā dēļ un kāpēc pa īstam šo visu darām!

Internets ir pilns ar cilvēkiem, kas gāna jauniešus, kas vēl joprojām satiekas ar saviem draugiem, bet neviens nerunā, cik būtiski vecumposmam no 13 līdz pat 20 gadiem ir draugu atbalsts, tieši psiholoģiski. Cik nesaprasti un nevienam nevajadzīgi jaunieši jūtas tajā vecumā un tikai būšana vienaudžu vidū bieži šķiet kā gaisma tuneļa galā (un diemžēl ļoti tumša tuneļa). Ļoti palēnām sāk runāt un aicina vecākus vairāk ieklausīties un būt kopā ar saviem pusaudžiem. Tiek publicēti telefona numuri un e-pasta adreses, kur jauniešiem griezties pēc palīdzības, bet vai ar to pietiek? Vai šie tiešām ir instrumenti, kā palīdzēt jaunietim, kas ir dziļā neziņā.

9. aprīļa Izdevniecība Santa publicētājā rakstā pusaudžu terapeits Nils Konstantinovs atbild uz jautājumu: “–Kas īsti ir pusaudzis? Vairāk bērns, vairāk pieaugušais vai tomēr vēl kas cits?

– Jautājums vietā. Ir daudz labu speciālistu, kas prot strādāt ar bērniem, un daudz labu speciālistu, kas prot strādāt ar pieaugušajiem, un tad liekas, ka ar tiem, kas pa vidu, var strādāt gan vieni, gan otri. Bet, protams, tā gluži nav. Pusaudzis prasa īpašu pieeju. Tas nav nepieaudzis pieaugušais vai pāraudzis bērns. Tā ir noteikta cilvēka attīstības stadija, kuram raksturīgi, ka ķermenis un iespējas lielā mērā jau ir no pieaugušā, savukārt iekšējā dzīve vēl nav tik nobriedusi. Tas ir cilvēks, kurš savā veidā cīnās ar pubertātes sekām. Pubertāte pamatīgi izsviež no līdzsvara, un pusaudzim ar to visu kaut kā ir jātiek galā.”[2]

Un te nu esam mēs, darbā ar jaunatni iesaistītie! Tie supervaroņi, kas var un māk strādāt ar jauniešu vecumposma mērķa grupu! Bet zini, man sāp sirds par to, cik nesagatavota jaunatnes joma ir šai situācijai, un cik patiesībā šauri uz darbu ar jaunatni skatās gan tajā iesaistīties, gan citi no malas. Un te akmens ne tikai politikas veidotāju un normatīvo aktu lauciņā, bet kopējā jomas pozicionēšanā. Cik daudz Latvijā mums ir jaunatnes lietu speciālisti, jaunatnes darbinieki, cilvēki, kas strādā ar jauniešiem dažādās formās un veidos. Ja tā vietā, lai tagad piegādātu pusdienas un visu dienu vizinātos pašvaldības busiņā, mēs tiešām meklētu, ietu ielās un ar visām savām maņām palīdzētu jauniešiem, kuri šobrīd piedzīvo 2 krīzes – gan COVID-19 izraisīto neziņu par mācībām, darbu un būšanu mājās, gan savu jaunieša vecumposma krīzi.

Te parādās, cik nesagatavoti mēs esam pārdalīt un mainīt gan valsts, gan pašvaldību, gan fondu resursus, lai ārkārtēji strādātu ar jauniešu mentālo atbalstu, īpaši šādā krīzē! Vai tiešām šajā laikā ir jāturpina jau tā mazais budžets dalīt konkursos, kuri ne vienmēr sniedz vajadzīgo rezultātu, bet nemaz nepadomāt par to kā reaģēt ārkārtēji, un, piemēram, kvotu veidā sniegt atbalstu pašvaldībām un NVO, lai nodrošinātu tieši uz jauniešiem virzītu psiholoģisko atbalstu. Kuri ir mūsu mentori, vai tie sniedz atbalstu jauniešiem, kas iespējams, šajā laikā ir zaudējuši neseni iegūto dzīves stabilitāti un strauji krīt?

Cik ļoti mēs fokusējamies uz līdzdalību un aktīvo vai potenciāli aktīvo jauniešu iesaisti Eiropas fondu apgūšanu, it kā glābjot konkrētas riska grupas, miera laikos, bet cik šauri mēs esam domājuši (un galvenokārt darījuši, jo teorētiski jau viss šis ir zināms) pirms šī, un beidzot ieraudzīt, ka primāri, mums ir vajadzīgi veseli un emocionāli stabili jaunieši, ka galda spēles, nometnes, forumi un kafijas var pagaidīt, bet jaunieši un viņu emocionālais well being nevar!

Mums ir jārunā skaļāk, mums ir beidzot patiesi jāaizstāv jauniešu intereses, jāsadzird un jāierauga vairāk, kā to var izdarīt citas formālās sistēmas un vairāk kā citiem jāiemācās reaģēt ārkārtēji un vienoti!

Es ticu darbam un jaunatni, es ticu, ka ar to var paveikt lielas lietas un sniegt atbalstu jauniešiem! Tagad atliek tikai pielāgoties, sadzirdēt, ieraudzīt un darīt! Darbā ar jaunatni iesaistītie – Jūs esat gudri un drosmīgi! Ejam palīgā mūsu jauniešiem, esam atbalsts, kas tiem ir nepieciešams un ticu, ka drīz atkal varēsim kopīgi tikties un runāt jau par kripatiņu labāku darbu ar jaunatni un jaunatnes politiku!

 

Veselību vēlot,

Alma Brinkmane

Jaunatnes politikas eksperte

 

[1] Ar visiem Eiropas Jaunatnes mērķiem var iepazīties šeit: http://www.jaunatneslietas.lv/content/eiropas-jaunatnes-merki

[2] Raksts pieejams: https://www.santa.lv/raksts/ieva/pusaudzu-terapeits-nils-konstantinovs-berniem-nevajag-vecakus-ka-draugus-berniem-vajag-vecakus-32750/?fbclid=IwAR3MbVLVxaGAutyNsDnGb6V2RPBLWeHKKMIP40ACOIdr9wxcmy_ox5dWNyI

 

Rakstā atspoguļoti autora uzskati un tie nepauž biedrības "Latvijas Jaunatnes padome" oficiālo nostāju.


Dalies:

Aktuāli