Spriedums: krievs

Viedokļa raksta autors vēlējās palikt anonīms.

Mani bieži sauc par “krievu”. Vai es tā arī jūtos?

→ Jā, es mācījos krievu skolā un kopš bērnības lasīju Puškinu, Tolstoju, Dostojevsku un citus Krievu literatūras klasiķus. 

→ Jā, esot savos ~15 gados pirmo reizi Krievijā, Sankt-Pēterburgā, mani pārņēma sajūsma no kultūras bagātības, no tā, ka varēju iet pa ielām, par kurām lasīju savās mīļākajās grāmatās. 

→ Jā, es brīvāk izsakos par dziļajām un nopietnajām tēmām krievu valodā, jo tā ir mana dzimtā valoda un tajā saņēmu vissvarīgāko informāciju, augot.

→ Jā, man teica, ka Latvijā man nav ko darīt. Un es arī ticēju, ka ir jābrauc prom, un ka visticamāk mācīties Sankt-Pēterburgā priekš manis būs vislabākais variants.

Tomēr.

→ Paralēli vispārizglītojošai skolai es mācījos mūzikas skolā, kurā teorijas priekšmeti bija latviešu valodā (es joprojām nezinu daudzus mūzikas terminus krieviski, vai arī tie izklausās dīvaini), un mani grupas biedri bija pārsteigti, nejauši uzzinot, ka mana dzimtā valoda nav latviešu valoda.

→ Esot pirmo reizi (un arī turpmāk) Krievijā, es apzinājos, ka tā tomēr nav 100% mana kultūra, jo daudzas lietas, ar kurām sastapos, es nesaprotu vai nepieņemu.

→ Es saņēmu komentārus no citu valstu iedzīvotājiem, ka krieviski es runāju ar “Baltijas akcentu”, un ar laiku man paliek grūtāk komunicēt savā dzimtajā valodā, īpaši, runājot savu profesiju ietvaros.

→ Tā nebija mana izvēle, bet sanāca, ka, līdz es sāku mācīties augstskolā, es dzīvoju “krievvalodīgajā burbulī”, un nezināju par to, ka manā pilsētā ir tik daudz talantīgu cilvēku, kultūras vietu un iespēju sevi realizēt.

Mani bieži sauc par “krievu” vai asociē ar Krieviju.

Laikam, šie ir iemesli, kādēļ:

→ Mana mamma ir no Ukrainas. Viņa apprecējās ar manu tēvu un atbrauca dzīvot uz Latviju, kur piedzima viņu bērni.

→ Mans tēvs piedzima Latvijā un visu savu mūžu dzīvo šeit.

→ Pirmos skolas gadus es mācījos Ukraiņu vidusskolā, kurā mācījos krievu, ukraiņu, angļu un latviešu valodu.

→ Tā nebija mana izvēle, bet man ir nepilsoņa statuss. Mana māsa naturalizējās, kad sasniedza pilngadību, un brālis izvēlējās “kļūt par latvieti” un aizgāja mācīties latviešu skolā un drīz sāka ar manāmu akcentu runāt krieviski. Pilsoņa statusu viņš dabūja automātiski, pabeidzot latviešu skolu.

→ Mani tuvākie radinieki dzīvo tepat Latvijā, un radi no mammas puses ir Ukrainā, ar viņiem visbiežāk mēs komunicējam tiešsaistē.

→ Es nepazīstu nevienu radinieku, kas man būtu Krievijā, bet tur, līdzīgi kā arī citās valstīs, man dzīvo labi draugi, pie kuriem man patīk braukt ciemos un baudīt vietējo kultūru kopā.

→ Es darbojos vairākās nevalstiskajās organizācijās, vadu apmācības un palīdzu jauniešiem īstenot iniciatīvas, braucu uz projektiem un organizēju aktivitātes un pasākumus vietējā un starptautiskajā līmenī. Man patīk ārzemniekus iepazīstināt ar  Latvijas tradīcijām un es ar lepnumu stāstu viņiem par Latvijas multikulturālismu un līdz ar to tik bagātīgu kultūras mantojumu.

→ Man ir Latvijā iegūts maģistra grāds, un es turpinu mācīties, lai pielietotu savas kompetences mūsu sabiedrības attīstības veicināšanai.

Mani bieži nosauc par “krievu”. Un tikpat bieži mani uztver kā latvieti, brīnoties par manu statusu. Tomēr es nevaru sevi pilnībā identificēt ar kādu vienu nacionalitāti. 

Es zinu tikai vienu: esmu cilvēks, esmu aktīvs sabiedrības loceklis un nevēlos samierināties ar spriedumu: krievs vai latvietis.

 

Rakstā atspoguļoti autoru uzskati un tie nepauž biedrības "Latvijas Jaunatnes padome" oficiālo nostāju

Ārējās vietnes

Aktuāli