Latvijas jaunatnes politika citu darbu ēnā

Autore: Renāte Mencendorfa, Latvijas Jaunatnes padomes izpilddirektore.

Pēdējo nedēļu notikumi strauji mainījuši ikdienas dzīvi teju visu jomu pārstāvjiem un likuši pārdomāt kā pārorganizēt savus ikdienas darbus. Lai gan atbalstu valdības noteiktos ierobežojumus cīņai ar vīrusu, tomēr tā ēnā palikuši daudzi ikdienā aktuāli un joprojām neatrisināti jautājumi, kuriem nu vairs patiesi neatliek laika, piemēram, jaunatnes politika.

Esmu darbojusies gan jaunatnes nevalstiskajās organizācijās, gan strādājusi kā jaunatnes lietu speciālists pašvaldībā. Biju viens no tiem cilvēkiem, ka pastiprina jaunatnes jomas pētnieku secināto – jaunatnes jomā ir liela kadru mainība (vidējais darba ilgums ir 2-3 gadi – gluži kā man), darba ar jaunatni atkarība ir no konkrētās personas iedvesmas un izdegšanas imunitātes.  Pēc gandrīz 7 gadiem esmu atgriezusies atpakaļ jaunatnes jomā, šobrīd darbojoties biedrībā “Latvijas Jaunatnes padome” - jaunatnes organizāciju un organizāciju, kas strādā ar jauniešiem vecumā līdz 30 gadiem, apvienībā.  

Ar nožēlu diemžēl jāsecina, ka 7 gadu laikā būtiski nav mainījušies jaunatnes jomā iesaistīto - gan pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju darbinieku problēmjautājumi. To pierāda arī Latvijas Jaunatnes padomes veiktā organizāciju aptauja 2019. gadā (tā pieejama šeit).

Neformālā izglītība.

Joprojām valstī nav neformālās izglītības darbā ar jaunatni vienota modeļa un tā nav definēta normatīvajos aktos. Vienota modeļa jauniešu neformālās izglītības attīstīšanai un atzīšanai valsts mērogā, veicinot arī neformālās izglītības metožu izmantošanu, izstrādāšana ir viens no Jaunatnes politikas īstenošanas plānā 2016.-2020. gadam noteiktiem uzdevumiem. Lai gan vairāku gadu garumā ir notikušas dažādas darba grupas, ekspertu grupa (tai skaitā jaunatnes jomas praktiķi) ir strādājuši pie vienota definējuma un 2019. gadā šis jautājums tika atkal aktualizēts, tomēr ir skaidri zināms, ka līdz šī gada beigām šāds modelis visdrīzāk joprojām netiks pieņemts.

Pašvaldību atbildība darbā ar jaunatni.

Jaunatnes likums neuzliek par pienākumu pašvaldībām veikt darbu ar jauniešiem un šo funkciju īstenošana ir atkarīga no pašvaldības brīvās gribas. Līdz ar to joprojām 2020. gadā Latvijā darbs ar jaunatni nenotiek 10 pašvaldībās un kopumā 30 pašvaldībās nenotiek darba ar jaunatni plānošana un nav izstrādāta darba ar jaunatni stratēģija un darbības plāns. Risinājumu šīs nevienlīdzības novēršanai - definēt darbu ar jaunatni kā autonomo pašvaldību funkciju, kura visām pašvaldībām ir obligāta nevis brīvprātīga. Tāpat jāmin, ka bieži vien pašvaldībās darbu ar jauniešiem plāno un organizē viens cilvēks vai amats tiek savienots ar citiem amata pienākumiem – izglītības speciālista, tūrisma speciālista vai pat kapu pārziņa amatiem.

Finansējums darbam ar jaunatni.

Nav vienots redzējums, kā aprēķina finansējuma attiecību uz vienu jaunieti valstī kopumā, jo tas tiek skatīts pa nozarēm (formālā izglītība, interešu izglītība u.c.), tādēļ apskatīšu sīkāk pieejamo finansējumu Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) jaunatnes politikas valsts programmā.

Jaunatnes politikas bāzes budžets jau vairākus gadus stāv uz vietas un tas ir 332 484 eiro. Jaunās politikas iniciatīvās atvēlēti vēl 185 168 eiro, kopā 2020. gadā veidojot 517 652 eiro. Jaunatnes politikas valsts programmā tiek paredzēts atbalsts jaunatnes organizācijām, pašvaldībām, starptautiskai sadarbībai, ministrijas īstenotām aktivitātēm un Jaunatnes starptautisko programmu aģentūras programmas administrēšanai. Salīdzinājumam - interešu izglītības programmas īstenošanas izmaksas, ko sedz IZM kā mērķdotācijas pašvaldībām no 2020. gada 1. janvāra līdz 2020. gada 31. augustam, vien sasniedz 17 441 403 eiro, bet interešu izglītības programmas “Jaunsardze” un valsts aizsardzības mācības īstenošanai kopējās izmaksas, ieskaitot instruktoru atalgojumu, 2021. gadā sastādīs – 8 490 137 eiro no valsts budžeta (avots: Aizsardzības ministrija, Likuma "Par valsts budžetu 2020.gadam" paskaidrojumi, 5.3.nodaļa Valsts budžeta izdevumi, 2. Jaunatnes izglītošana valsts aizsardzības jomā). Salīdzinājumam - Igaunijā 2020. gadā valsts budžeta atbalsts jaunatnes politikai ir nepilni 13 000 000 eiro, bet Lietuvā – 1 424 000 eiro.

Pēc IZM 2017. gada jaunatnes politikas analītiskā pārskata[1], pašvaldībās, kuras atbalsta darbu ar jauniešiem, finansējums uz vienu jaunieti sasniedz pat 20 eiro gadā, iepretim jaunatnes politikas valsts programmas esošajam finansējumam 2020. gadā sasniedzot vien 2.14 eiro uz vienu jaunieti gadā. Esošā valdība savā deklarācijā ir apņēmusies nodrošināt pakāpenisku finansējuma pieaugumu līdz 2022. gadam šajā programmā - nodrošinot līdz 4 euro uz vienu jaunieti gadā (to norādot Valdības rīcības plānā). Tomēr īpašas aktivitātes vai plāna kā šo panākt – nav, nemaz neminot, ka finansējums joprojām ir ārkārtīgi zems, neskatoties uz to, ka  pirmo reizi pēdējo piecu gadu laikā 2019. gadā tika panākts, ka plānā ir trīs gadiem iezīmēts finansējums jaunatnes politikas valsts programmai. Jāsecina, ka pēdējo desmit gadu laikā Latvijā, savu darbību ir beigušas lielākā daļa nacionāla mēroga jaunatnes organizācijas un šobrīd valstīt tādas ir vien piecas organizācijas (Latvijas skauti un gaidas, Latvijas Mazpulki, Latvijas Jaunatnes padome, Klubs Māja – jaunatne vienotai Eiropai, Streetbasket). Diemžēl ar šādu valsts atbalstu jaunatnes organizācijām, mēs varēsim turpināt investēt sekās - slimībās, bezdarbā, sociālās problēmās vai atkarībās, vai pat pretvalstiskā rīcībā.

Kapacitātes trūkums.

Kapacitāte trūkst gan pašvaldību, gan nevalstisko organizāciju jaunatnes darbiniekiem. Kā jau iepriekš tika minēts pašvaldībās visbiežāk trūkst tieši cilvēkresursi (kas arī saistīts ar izpratnes trūkumu par darba ar jaunatni nozīmīgumu) un jaunatnes lietu speciālists visbiežāk ir arī jaunatnes darbinieks, lai gan viens darbu ar jaunatni plāno, bet otrs - īsteno.

Savukārt jaunatnes organizācijas visbiežāk saskaras ar dažādu administratīvo un birokrātisko slogu gan to darbībā, gan projektu īstenošanā. Projektu konkursu finansējums jaunatnes nevalstiskajām organizācijām ir biežākais ienākumu avots, kas savukārt noved pie zemas administratīvās kapacitātes un tās darbojas uz brīvprātības principa. Jaunatnes organizācijām bieži vien trūkst arī līdzfinansējums vai priekšfinansējums lielāku projektu īstenošanai.[2] Tādēļ jo būtiskāk ir nodrošināt pienācīgu valsts atbalstu tieši jauniešu organizācijām, kuras veicina ne tikai dažādu prasmju apguvi jauniešos, bet arī veido pilsonisko sabiedrību. Jaunieši, kas ir darbojušies jauniešu organizācijās, ir pilsoniski aktīvi arī pieaugot un darbojas citās organizācijās. Tomēr vēl aizvien, neskatoties, ka Jaunatnes likums darbojas vairāk kā desmit gadus, jaunatnes politikas nozīmību neizprot gan lēmumu pieņēmēji, gan sabiedrība kopumā.

Lai gan jaunatnes politikas valsts programmā projektu konkursu veidā tiek sniegts atbalsts jaunatnes organizācijām, jāsecina, ka konkursā ir pārāk liels administratīvais slogs un atskaišu daudzums.[3] Nacionāla mēroga organizācijas iegūst finansējumu organizācijas darbības atbalstam divu gadu garumā, gadā saņemot līdz 57 000 eiro, savukārt pārējās jaunatnes organizācijas var iegūt līdz 3000 eiro atbalstu tikai aktivitāšu īstenošanai uz 11 mēnešu periodu. Abos gadījumos administratīvais slogs ir līdzīgs. IZM ir jāsaglabā tiešais atbalsts jaunatnes nevalstiskajām organizācijām un tām ir nepieciešams valsts atbalsts, lai jauniešos veidojas pilsoniska sabiedrība, tomēr ir jāpārskata gan kāda veida atbalsts tiek sniegts organizācijām, gan jāmazina administratīvais slogs.

Darba ar jaunatni nozīmīguma izpratne.

Ne tikai sabiedrībai, bet arī jaunatnes jomā iesaistītajiem trūkst vienota izpratne par darbu ar jaunatni. Jaunatnes likumā ir noteikts, ka darbs ar jaunatni ir uz jauniešiem vērsts plānotu praktisku pasākumu kopums, kas nodrošina jauniešu dzīves kvalitātes uzlabošanos. Tomēr nav konkrēti noteikts un definēts, ko tieši dara darbs ar jaunatni un grūti nezinātājam skaidri, saprotami un praktiski paskaidrot, kas tieši ir darbs ar jaunatni. Un visbiežāk tas aprobežojas ar neformālās un pilsoniskās izglītības minēšanu, tomēr nevar likt vienādības zīmi starp šīm lietām un darbu ar jaunatni kā tādu. Šobrīd darba ar jaunatni definējums ir pārāk plašs un izplūdis, pat būtiski veidojot atšķirības pašu jaunatnes darbinieku vidū.

Trūkst izpratne ne vien par definīciju, bet arī par šī darba nozīmīgumu. Ieguldījums jauniešos ir ieguldījums ilgtermiņā - tiek samazināts risks, ka jaunieši vēlāk dzīvē saskarsies ar bezdarbu, sociālām problēmām vai atkarībām. Gluži kā formālajā izglītībā arī darbā ar jaunatni ir izteikts vīriešu trūkums, jo daudz saistošāk ir iesaistīties citās aktivitātes, ne jauniešu izglītošanā, kas atkal liecina par izpratnes un izglītības trūkumu.

Jaunatnes politika ir starpnozaru politika, kas spēlē ļoti nozīmīgu lomu jauniešu attīstībā, tai būtu jābūt vienai no Izglītības un zinātnes ministrijas prioritātēm, gan domājot par politikas plānošanu un finansēšanu, gan nepieciešamajiem cilvēkresursiem un jaunatnes politikas jautājumu hierarhiju ministrijā. Kopš 2019. gada novembra līdz 2020. gada aprīlim attiecīgās ministrijas departamentā par jaunatnes jomu atbildēja tikai viens trīs darbinieku vietā. Darbinieku pārrāvuma rezultātā tika būtiski iekavēta jomas attīstība un procesi, kas tajā līdz šim ir jau veikti. Būtiski iekavējies darbs pie neformālās izglītības atzīšanas darba grupas, jaunatnes politikas plānošanas dokumenta 2021. - 2027. gadam izstrādes, Jaunatnes konsultatīvās padomes jaunā sastāva izveides un kopējā dialoga ar jaunatnes jomā iesaistītajiem – gan jaunatnes organizācijām, gan pašvaldību jaunatnes darbiniekiem. Šāda procesu novilcināšana uzskatāma ne vien par sliktu pārvaldību, bet arī bezdarbību. Ļoti ceru, ka ar jaunu cilvēkresursu parādīšanos ministrijā šie jautājumi tiks atrisināti.

Noslēdzot, manas pārdomas, jāsecina, ka Latvijā iztrūkst ilgtspējīga jaunatnes politikas plānošana, trūkst administratīvās un politikās atbildības jaunatnes jomā, bet politiķiem jaunatne nav īpaši interesanta, jo tā nebalso. Lai gan šobrīd vērojamas tendences, piemēram, Saeimā pieaug gados jaunāku deputātu īpatsvars, līdz ar to notiek jaunatnei aktuālu jautājumu izcelšana un aktīvāks dialogs ar nevalstisko sektoru kopumā, jāsecina, ka vairāku gadu garumā neizdarīti mājasdarbi ir noveduši pie tā, ka jaunatnes politika Latvijā ir otršķirīga un tajā nav notikusi būtiska attīstība.

 

Rakstā atspoguļoti autora uzskati un tie nepauž biedrības "Latvijas Jaunatnes padome" oficiālo nostāju.

 

[1] http://jaunatneslietas.lv/sites/default/files/2018-03/IZM_Jaunatnes%20politikas%20monitorings_2017.pdf

[2] LJP organizāciju aptauja, 2019, https://www.ljp.lv/sites/default/files/LJP%20jaunatnes%20organiz%C4%81ciju%20aptauja%202019.pdf

[3] LJP organizāciju aptauja, 2019, https://www.ljp.lv/sites/default/files/LJP%20jaunatnes%20organiz%C4%81ciju%20aptauja%202019.pdf

Ārējās vietnes

Dalies:

Aktuāli